Iepazīšanās ar pirmo kucēnu

Kopš 2014.gada 31.maija esmu fonda «Save Our Life» Kucēnu skolas skolniece. Paldies fonda kinoloģei Jūlijai Bogomolovai par pirmo ievadlekciju! Informācijas daudz, bet gan jau dzīvē būs iespēja to nostiprināt.

Kad visus sadalīja grupās un katrai grupai piešķīra līderi (t.i., iepriekšējā gada Kucēnu skolas absolventu), mēs beidzot devāmies voljēru virzienā, lai ieraudzītu savu audzināmo kucēnu. Mirklis, protams, satraucošs! Gari koridori, dzelzs restes ar pieaugušiem, rejošiem suņiem, durvis, koridors, durvis, līdz beidzot nonācām mazā istabiņā, kurā no trokšņiem pārbijies spalgi rēja mazs, melns kucēns.  Bailēs no nezināmā viņš rēja bez mitas, bet brīdī, kad atvērām būri, viņš apklusa, izleca laukā un, visus pēc kārtas apostījis, aši ierāpās man klēpī un piespiedās cieši, cieši klāt.

Es satvēru mazo, melno kunkulīti ar abām rokām tā, it kā apsegtu viņu ar savu augumu, un klusi čukstēju: "Viss kārtībā, Pelīte. Viss ir labi, mazā."

Aiz prieka vai aiz bailēm Pelīte bija apčurājusies. Pakaļķepiņas, dupsis un astīte bija slapja. Bet acis - tik dziļas, mīļas, pilnas cerību un mīļuma. Pelītes augums trīcēja. Pagāja vairākas minūtes, līdz viņa nomierinājās un bija gatava iepazīties arī ar pārējiem istabā.

Dace ir mūsu grupas vadītāja. Viņas pieredze patversmē ir krietna, tāpēc viņa sniedz mums visiem iedrošinājumu un labus padomus.

Lea ir mana meita, 11 gadi, kurai arī ir kucēna audzināšanas (un kopšanas) pieredze kopā ar mani. Vislabāk gan viņa gribētu sev kaķi, bet, tā kā mūsu ģimenē vienam ir alerģija pret kaķu spalvām, tad nākas iztikt ar kucēniem. Neesmu gan dzirdējusi, ka viņai tas nepatiktu :)

Un vēl divas Leas klases biedrenes - Nikola un Marta. Viņām abām mājās ir suns un viņas abas meklē iespēju sakarīgi pavadīt šo vasaru.

Tā arī visa mūsu mazā komanda - 2 pieaugušie un 3 bērni. Kinoloģe Jūlija sacīja, ka tieši šāda grupa spēšot vislabāk palīdzēt patversmē visbailīgākajam kucēnam, kuram īpaši būs jāpalīdz socializēties. (Citās grupās bija vairāki cilvēki un vairāki kucēni. Kopā patversmē dzīvo 13 kucēni.)

Pelīte pirms mēneša esot atvesta uz patversmi no Bolderājas. Ļoti bailīga, neuzticas cilvēkiem un kož. Bijusi pagaidu mājās kādā ģimenē, bet atvesta atpakaļ. Tagad viņas ikdiena ir restes, 3x dienā ēdināšana, pastaiga āra voljērā aiz restēm un visu dienu skaļas pieaugušo suņu rejas. Troksnis, metāla vārtu žvadzoņa, restes un bezgala vientulība.

Nav jau daudz variantu - kāds suns dienās varētu izaugt no šāda kucēna. Notrulinājies, vienaldzīgs, pilns šaubu par savu varēšanu un ne kripatiņas mīlestības pret cilvēkiem.

Mums ir cerība, ka varēsim palīdzēt Pelītei tādai neizaugt. Ar mīļumu, slavināšanu, biežiem apciemojumiem un vešanu tautās.

Ja redzat mani darbā, uz ielas vai transportā ar mazu kucēnu, ziniet - tā ir Pelīte, kurai vajadzīga arī jūsu uzmanība. Garām neejiet - samīļojiet, iedrošiniet sev uzticēties un iemāciet labās manieres, kas Pelītei dzīvē noderēs, meklējot savu cilvēku.