Ir pirmdiena. Šorīt aizbraucām uz patversmi "Labās mājas" jau tūlīt pēc pl.10. Izrādās, pārāk agri, jo šis esot laiks, kad tiek tīrīti visi voljēri un gatavotas brokastis. Apsolījāmies čaklajiem darboņiem nākamreiz ievērot viņu ikdienas rutīnu un palūdzām mums iedot Pelīti.
Šī ir mūsu otrā tikšanās. Vakar Pelīte esot pārcelta no vientuļās istabas pie citiem kucēniem. Tagad viņi ir trijatā. Tas labi! Jo Pelīte varēs iemācīties suņu lietas, pārbaudīt savu kodienu stiprumu un noteikt savu vietu hierarhijā. Vajadzīgas prasmes!
Jauna meitene (kopēja) atvēra restes, un viņai pretim metās trīs draiskuļi. Viņa stingru roku paņēma Pelīti un aizvēra restes pārējiem degungalā. Mūsu Peļuks bija pārbijies - astīti ierāvis, ātri vien metās ar vēderu otrādi un ļāva ar sevi darīt jebko. Likās, viņa aizmirsusi visu, ko pirms divām dienām mācījāmies.
Kad pavada bija mūsu rokās, samīļojāmies un ātri vedinājām mūsu audžubērnu tālāk prom no rejošiem suņiem. Zālienā aiz krūmiem un kokiem beidzot varējām tā pa īstam sasveicināties ar slapjajām bučām un sabužināties. Man bija prieks, ka Pelīte it nemaz vairs nemetās otrādi un neizrādīja mums savas bailes. Jo nebija par ko baidīties. Viņa mūs atcerējās. Vairākas minūtes viņai bija nepieciešamas, lai satraukumu aizmirstu, bet šoreiz manā klēpī viņa vairs nerāpās.
Nolēmām lēnām mācīties komandas "Sēdi" un "Guli". Līdzi paņemtais gardums - vārīta vistas fileja - Pelītei ļoti garšoja. Tās dēļ viņa bija gatava darīt jebko!
Sākumā viņa vēlējās lekt uz roku, kas rādīja komandu, bet vēlāk tas pārgāja, un viņa spēja mierīgi sēdēt un gaidīt. Lielisks panākums! Arī komandu "Gulēt" Pelīte izpildīja kā pēc grāmatas. Un par to jāsaka LIELS paldies kinoloģei Jūlijai Bogomolovai, no kuras iepriekšējā vakarā saņēmām īsas pamācības. Lūk, dalāmies ar tām:
Galvenie šīs dienas ieguvumi:
1) Pelīte spēja nomierināties un mums uzticēties daudz īsākā laikā.
2) Viņa spēja apsēsties un gaidīt komandu (nevis lekt).
3) Pelīte mācījās skriet pie pavadas kopā ar meitu. Sākumā Pelīte gan ieturēja 2 soļu distanci. Ja meita to pārkāpa, Pelīte tūlīt pārstāja skriet un pieplaka pie zemes. Aicināju meitu skriet nevis pa priekšu vai aiz mugurs Pelītei, bet blakus un vienā tempā. Tas strādāja! Pelīte pat sāka daudzīties un diktēt savus noteikumus: "Stop, tagad man jāpaostās! Stop, mēs esam pārāk tālu no mammas!" :)
4) Viņa tikai vienreiz mēģināja apmesties augšpēdus, bet nesanāca - tūlīt novērsām domas.
Mūsu mazā, mīļā malacīte Pelīte!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru