Ir piektdienas vakars. Sēžu savā gultā ar datoru klēpī, rakstu šo blogu un baidos būt pārāk skaļa. Klaviatūras taustiņi klab tik skaļi, it kā es pirmo reizi dzīvē tos dzirdētu. Kušš! Pelīte pie manām kājām guļ :)
Jā, izlēmām Pelītes apmācībām piešķirt radikālākus soļus un aizvest viņu brīvdienās uz mājām. Patversmes vide viņai bija tik ierasta, ka mūsu ciemošanās arī bija dzīves sastāvdaļa. Rotaļās ar mums visas komandas viņa pildīja, reizēm diktēja mums noteikumus un pārliecinoši uzveica citus kucēnus. Ko vēl šādam kucēnam lai iemāca?
Nolēmām parādīt, kāda būs viņas nākotnes dzīve kopā ar cilvēku. Patversmē dzirdējām neskaitāmus stāstus par to, kā šādi suņuki, pieraduši pie patversmes dzīves, nespēj pierast pie īstās dzīves kopā ar cilvēku. Viņi baidoties no tējkannas šņākoņas, sadzīves trokšņiem, televizora un pat izkārtas veļas uz striķa.
Brauciens ar mašīnu Pelītei pagāja satraukti, bet meitas klēpī bija pietiekami droši. Aiz loga garām skrejošie dabas skati un mašīnas arī biedēja, bet ārēji viņa nekādi to neizrādīja. Mierīga, sakļautām austiņām un karstumā izkārtu mēlīti.
Izlēkusi mājas pagalmā no mašīnas, Pelīte nopurinājās un sāka vērot apkārtni - jaunas smaržas, citas skaņas. Kāpiens uz otro stāvu pagaidām vēl ir šķērslis. Bet, ienākot dzīvoklī, viņa bija tik priecīga! Likās, svešā vieta viņu biedēs, bet nekā! Vispirms pieskrēja sasveicināties ar omīti, nolaizīja viņai rokas, kājas un degunu, un tūlīt steidza padzerties no mūsu bijušā audžubērna Olles ūdens bļodas. Viss kārtībā, Pelīte pieņem šo vietu, kur mēs dzīvojam.
Gatavojam sev vakariņas, un pamanu, ka Pelīti it nemaz nesatrauc katlu, tējkannu un TV trokšņi. Viņa seko katram mūsu soli, vēro un cenšas izdabāt, tiklīdz uz viņu paskatās. Uzmanības trūkums Pelītei ir lielākā bēda. Nežēlojam viņai mīļvārdiņus, slavējam par niekiem un bieži apbalvojam ar maziem desu gabaliņiem.
Mūsu vakariņu laikā viņai gan ir interese par to, ko mēs tik garšīgu ēdam, bet ne vairāk. Neviens viņai nepievērš uzmanību, un drīz vien Pelīte apguļas virtuves stūrī. Patreiz viņai galvenais - vienkārši būt kopā.
Vēlāk iepazīstinām Pelīti ar Olles atstātajām mantiņām, no kurām lielais striķa mezgls tūlīt tiek atzīts. Sev par lielu izbrīnu secinām, ka Pelīte prot spēlēties! Wow! Striķis pat tiek aiznests omītei uz istabu un nēsāts apkārt kā liels uzvaras kauls. Super!
Virtuvē izmešanai nolikts olu trauks. Atcerējos Jūlijas lekciju par rotaļāšanos ar suni un paslēpto gardumu meklēšanu. Necerēju, ka izdosies, bet riskēju pamēģināt. Paslēpu olu bretē divus desas gabaliņus, noliku zemē, parādīju, ka tur ir kaut kas garšīgs, aizvēru vāku un devu komandu "Meklē!". Ar pirmo reizi Pelīte nesaprata, bet, kad piepacēlu vāku un viņa ieraudzīja, ka tur tiešām ir gardums, ar degungalu viņa ātri prata vāku atvērt un desu atrast. Atkārtojām šo rotaļu vēl dažas reizes, un tagad Pelītei tas ir nieks. Paslēpi? Tas tikai Tev tā liekas :-)
Mūsu satraukums bija par prasīšanos laukā un savu vajadzību kārtošanu. Patversmē Pelīte radusi to darīt, kad vien sagribas. Neviens jau nemāca prasīties. Pat ja iemācīs, tāpat neviens laukā pastaigāties tūlīt nevedīs. Atcerējos savu audžubērnu, labradora kucēnu Olli, kurš it kā sāka meklēties, kad dikti sagribējās. Vēroju Pelīti, bet nekā. Jaunās vietas stress var izmainīt suņuka uzvedību. Pēc 2 stundām likām siksniņu un vedām pagalmā pastaigāties.
Vienīgais, ko viņa laukā atpazina, bija mašīna. Pelīte skriešus rāvās uz to pusi, apskrēja mašīnai apkārt un tās priekšpusē - pačurāja. Skatījos kā uz lielu brīnumu!! Vēl nesen mašīna viņai iedvesa lielas bailes, un vēl nesen viņa mašīnā pārcieta braucienu. Bet tas viss laikam bijis liels solis uz priekšu jaunā suņuka pašpārliecinātības nostiprināšanai. Paslavēju un samīļoju Pelīti par drosmi, gudrību un vērību.
Kušš! Pelīte vēl arvien čuč. Klusums viņai ir liela dāvana.
Ja zini, kurš ilgojas pēc uzticama maza, pūkaina drauga - raksti, share, neklusē! Pelītes bērnība paiet tieši tagad. Un savu cilvēku viņa gaida jau šodien.
Iepazīšanās ar mūsmājas Floksi notika drošā attālumā |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru