Pelīte atrada savu Cilvēku!

Šodien pienāca tas brīdis, kad īstais Cilvēks sastapa savu īsto Suni.

Šī satikšanās nebija plānota, bet Pelīte tai īpaši gatavojās - mācījās pārvarēt bailes, gūt pašpārliecinātību, mācījās uzticēties cilvēkiem un saprast viņu pasauli.

Visi zināja - šī diena pienāks. Un šodien Pelīte aizbrauca mājās.

Šis ir laimīgais stāsts! Lai Tev, Pelīte, laba suņa dzīve jaunajā ģimenē!

Paldies Juglas patversmei "Labās mājas" par rūpēm, fonda "Save Our Life" kinoloģei Jūlijai Bogomolovai par apmācībām, fonda Kucēnu skoliņas grupas vadītājai, fantastiskajai Dacei Kinapai un visiem, kuri lasīja šo blogu un savā sirsniņā vēlēja Pelītei laimīgu mūžu!

Šo Pelītes blogu es izveidoju 2014. gada 1. jūnijā, un pagāja 36 dienas, kamēr patversmes suņuks atrada savas īstās mājās.

Paldies visiem tiem 1248 klikšķiem šajā blogā, kuri lasīja Pelītes stāstus un palīdzēja viņai ar saviem laba vēlējumiem!

Šeit foto pēc pāris dienām no jaunajām mājām:

Šīs bildes - vēl pēc 2 nedēļām:

Un atļāvos šeit ielikt jaunās saimnieces Olgas burvīgos stāstus par Pelītes jauno dzīvi:

"Pielikumā pieliku brīvdienu bildes, ko pavadījām Limbažos pie ezera. Pelīte izbaudīja visus iespējamos priekus - peldējās, spēlējās ar bērniņiem un naktī smuki gulēja teltī.

Meitene ir ļoti, ļoti mīļa, un vēl joprojām ar katru dienu verās vaļā. Jūsmojam, kad smaida un peldās baseinā, spēlē futbolu un pa kluso izrok pa kādai bedrītei.

Apmeklējam arī Spices skoliņu pie Jūlijas. Pelīte ir liels malacītis! Un kā jau mēs smejamies - iemīlējusies vienā Raselītī... Nespēj viens bez otra, un arī mācās tikmēr, kamēr neredz viens otru. Kad ierauga, viss... :D :D :D prieki, spēles.

Tā kā meitiņa šobrīd nometnē, Pelīte brauc man līdzi uz darbu un jau apbūrusi kolēģus! Visi apbrīno viņas dzīvesprieku un mīļumu! Bieži paņemu klēpī, un tad viņa piespiežas kā mazs bērniņš, un tas nespēj nesildīt sirsniņu.

Paldies Jums par Pelīti!
Ar cieņu,
Olga :)

Pelīte gaida savu cilvēku

Divas nedēļas Kucēnu skolā pagājušas. Pelīte ir pilnībā atvērusies, mainījusies un ir gatava braukt uz īstajām mājām. Viņa gaida. Vēl arvien patversmē aiz restēm ...

Mācīties mājas etiķeti brīvdienās

Ir piektdienas vakars. Sēžu savā gultā ar datoru klēpī, rakstu šo blogu un baidos būt pārāk skaļa. Klaviatūras taustiņi klab tik skaļi, it kā es pirmo reizi dzīvē tos dzirdētu. Kušš! Pelīte pie manām kājām guļ :)

Jā, izlēmām Pelītes apmācībām piešķirt radikālākus soļus un aizvest viņu brīvdienās uz mājām. Patversmes vide viņai bija tik ierasta, ka mūsu ciemošanās arī bija dzīves sastāvdaļa. Rotaļās ar mums visas komandas viņa pildīja, reizēm diktēja mums noteikumus un pārliecinoši uzveica citus kucēnus. Ko vēl šādam kucēnam lai iemāca?

Nolēmām parādīt, kāda būs viņas nākotnes dzīve kopā ar cilvēku. Patversmē dzirdējām neskaitāmus stāstus par to, kā šādi suņuki, pieraduši pie patversmes dzīves, nespēj pierast pie īstās dzīves kopā ar cilvēku. Viņi baidoties no tējkannas šņākoņas, sadzīves trokšņiem, televizora un pat izkārtas veļas uz striķa.

Brauciens ar mašīnu Pelītei pagāja satraukti, bet meitas klēpī bija pietiekami droši. Aiz loga garām skrejošie dabas skati un mašīnas arī biedēja, bet ārēji viņa nekādi to neizrādīja. Mierīga, sakļautām austiņām un karstumā izkārtu mēlīti.

Izlēkusi mājas pagalmā no mašīnas, Pelīte nopurinājās un sāka vērot apkārtni - jaunas smaržas, citas skaņas. Kāpiens uz otro stāvu pagaidām vēl ir šķērslis. Bet, ienākot dzīvoklī, viņa bija tik priecīga! Likās, svešā vieta viņu biedēs, bet nekā! Vispirms pieskrēja sasveicināties ar omīti, nolaizīja viņai rokas, kājas un degunu, un tūlīt steidza padzerties no mūsu bijušā audžubērna Olles ūdens bļodas. Viss kārtībā, Pelīte pieņem šo vietu, kur mēs dzīvojam.

Gatavojam sev vakariņas, un pamanu, ka Pelīti it nemaz nesatrauc katlu, tējkannu un TV trokšņi. Viņa seko katram mūsu soli, vēro un cenšas izdabāt, tiklīdz uz viņu paskatās. Uzmanības trūkums Pelītei ir lielākā bēda. Nežēlojam viņai mīļvārdiņus, slavējam par niekiem un bieži apbalvojam ar maziem desu gabaliņiem.

Mūsu vakariņu laikā viņai gan ir interese par to, ko mēs tik garšīgu ēdam, bet ne vairāk. Neviens viņai nepievērš uzmanību, un drīz vien Pelīte apguļas virtuves stūrī. Patreiz viņai galvenais - vienkārši būt kopā.

Vēlāk iepazīstinām Pelīti ar Olles atstātajām mantiņām, no kurām lielais striķa mezgls tūlīt tiek atzīts. Sev par lielu izbrīnu secinām, ka Pelīte prot spēlēties! Wow! Striķis pat tiek aiznests omītei uz istabu un nēsāts apkārt kā liels uzvaras kauls. Super!

Virtuvē izmešanai nolikts olu trauks. Atcerējos Jūlijas lekciju par rotaļāšanos ar suni un paslēpto gardumu meklēšanu. Necerēju, ka izdosies, bet riskēju pamēģināt. Paslēpu olu bretē divus desas gabaliņus, noliku zemē, parādīju, ka tur ir kaut kas garšīgs, aizvēru vāku un devu komandu "Meklē!". Ar pirmo reizi Pelīte nesaprata, bet, kad piepacēlu vāku un viņa ieraudzīja, ka tur tiešām ir gardums, ar degungalu viņa ātri prata vāku atvērt un desu atrast. Atkārtojām šo rotaļu vēl dažas reizes, un tagad  Pelītei tas ir nieks. Paslēpi? Tas tikai Tev tā liekas :-)

Mūsu satraukums bija par prasīšanos laukā un savu vajadzību kārtošanu. Patversmē Pelīte radusi to darīt, kad vien sagribas. Neviens jau nemāca prasīties. Pat ja iemācīs, tāpat neviens laukā pastaigāties tūlīt nevedīs. Atcerējos savu audžubērnu, labradora kucēnu Olli, kurš it kā sāka meklēties, kad dikti sagribējās. Vēroju Pelīti, bet nekā. Jaunās vietas stress var izmainīt suņuka uzvedību. Pēc 2 stundām likām siksniņu un vedām pagalmā pastaigāties.

Vienīgais, ko viņa laukā atpazina, bija mašīna. Pelīte skriešus rāvās uz to pusi, apskrēja mašīnai apkārt un tās priekšpusē - pačurāja. Skatījos kā uz lielu brīnumu!! Vēl nesen mašīna viņai iedvesa lielas bailes, un vēl nesen viņa mašīnā pārcieta braucienu. Bet tas viss laikam bijis liels solis uz priekšu jaunā suņuka pašpārliecinātības nostiprināšanai. Paslavēju un samīļoju Pelīti par drosmi, gudrību un vērību.

Kušš! Pelīte vēl arvien čuč. Klusums viņai ir liela dāvana.

Ja zini, kurš ilgojas pēc uzticama maza, pūkaina drauga - raksti, share, neklusē! Pelītes bērnība paiet tieši tagad. Un savu cilvēku viņa gaida jau šodien.

 

Iepazīšanās ar mūsmājas Floksi notika drošā attālumā

Mirklis pēc rotaļām virtuvē zem krēsla - atpūta!

Pirmā nakts pavadīta. Un jāsaka, veiksmīgāk nekā biju iedomājusies - grīda ir sausa, kurpes nav aiztiktas un no rīta Pelīte saldi čučēja uz ierādītās sedziņas. Vienu manu čību gan viņa aizvilkusi sev blakus, bet tas - tikai drošībai. Savas rīta darīšanas (lielās un mazās) viņa izdarīja laukā. Un arī jaunas garšas izmēģināja - iepazinās ar svaigu gaļu vakariņās, bet brokastīs sev atklāja banāna mīkstumu un zivju garšu.

Tiešām, gudrs suņuks! Bet pats galvenais - ļoti mierīga, vērīga un mīļa :-)

Pēdējās bailes - mašīna

Bailes no mašīnas Pelītei ir lielas. Bet mēs tām katru dienu pa mazam solītim dodamies pretim, lai parādītu - bailēm ir tikai lielas acis :) Mana meita šeit iedrošina Pelīti nākamai rotaļai - mašīna.

Šoreiz mūsu grupas vadītāja Dace uzņemas sēdēt kopā ar Pelīti mašīnā. Tas arī viss - tikai sēdēt un sajust, ka šeit nekas slikts nenotiek. Šajā reizē Pelīte sēž kādam klēpī jau 2.reizi.

Mēs visādi cenšamies Pelīti slavēt un apbalvot par drosmi. Bet šis ir pārāk grūts uzdevums viņai - noticēt mašīnai un paļauties uz draugiem. Pelīte sastingusi klēpī, novēršas no gardumiem, bet arī neraujas laukā. Viņa pacietīgi gaida, kad mēs ļausim viņai iet.

Nākamajā reizē es ņemu Pelīti klēpī, tikai šoreiz vairs neturu viņu, bet tikai klusi slavēju, atbalstu ar glāstīšanu un ļauju atkal sajust, ka mašīna ir ok.

Kad pie mašīnas pienāk Pelītes stingrais atbalsts - draugi jeb citi kucēni, viņa arī nokāpj uz mašīnas grīdas pēc gardumiem, kuri tur tikai krīt un krīt, un krīt... Bailes ir pārvarētas. Un paldies par to draugiem!

Atbalsts un iedrošinājums ir šīs Kucēnu skolas pamatā.

Katra šāda mācību rotaļa beidzas ar to, ka Pelīte atgriežas drošajā vietā - tur, kur noklāta sedziņa un saliktas mūsu mantas. Pie cilvēka. Viņa to gribētu. Bet Kucēnu skola tikai māca suņukam labas manieres, būt paklausīgiem un saglabā uzticēšanos cilvēkiem. Bez šīs Kucēnus skolas suņuki izaugtu bailīgi, nedroši un bez mīļuma.

Pēc katras Kucēnu skolas nodarbības Pelīte atgriežas nevis savās mājās, bet - atpakaļ patversmes betona sienās un aiz restēm.

Jo ilgāk kucēns šo vietu uzskatīs par savām mājām, jo grūtāk viņam būs adaptēties īstajās mājās. Īstajā ģimenē.
Šajā Kucēnu skolā iesaistīti 13 patversmes kucēni. Trīs no viņiem jau atraduši savas īstās mājas. Bet vairāki pa šo laiku nākuši klāt. Šis būs nebeidzams ceļš, kamēr vien cilvēks nepārstās būt necilvēks.

Arī Tu vari palīdzēt Pelītei

atrast savu cilvēku un

savas īstās mājas!

Draugi nāk palīgā uzvarēt bailes

Nākamajā dienā Kucēnu skolas nodarbībās piedalās arī citi kucēni, un Pelīte labprāt ļauj visiem izmantot savas skolas mantiņas. Arī kasti! Šeit var redzēt, kā viens no kucēniem ne tikai nebaidās no kastes, bet labprāt pat ierāpjas tajā.

Uzdevums kļūst sarežģītāks - kasti apgriežam otrādi un paslēpjam tajā gardumus. Kamēr Pelīte apsēžas un vēro, cits kucēns vienkārši ielien tajā un visu apēd. Pelītei tā ir laba skola - izdzīvo tas, kurš nebaidās!

Palīdzam pieturēt drosmīgo Pelītes draugu, lai Pelīte pati izmēģina - cik briesmīgi jeb vienkārši ir ielīst «briesmīgajā» kastē un saņemt par to balvu - gardumu.

Tas ir vienkārši! Pelīte gan nav gatava kasti apgāzt jeb pacelt uz augšu, lai ietiktu iekšā. Bet līšana uz priekšu arvien dziļāk tumšajā kastē - lieliska uzvara pār bailēm un savas pašpārliecinātības nostiprināšana! Malacīte!

Kaste nostiprina pašpārliecinātību

Bailes no kastes ir dabīgas, jo tā ir slēgta, šaura, nezināma telpa. Bet ir iespējams ar kastes palīdzību pārvarēt šīs bailes un tādējādi nostiprināt pārliecību par savām spējām.

Kad roka ar gardumu tuvojas kastei, Pelīte tai seko. Bet, kad roka ieiet kastē, Pelīte apstājas un vēro. Šajā brīdi ir svarīgi iedrošināt un aicināt iet tālāk.

Pelīte sniedzas pēc garduma, bet tas - ups, iekrita kastē! Mēs turpinām suņuku iedrošināt, ka vēl arvien viss ir kārtībā un tas ir Tavs gardums. Turklāt no kastes pazūd roka, kura līdz šim bija uzticamības "persona", kas palīdzēja pārvarēt bailes (jo tā arī atrodas tajā briesmīgajā kastē!). Iepriekšējās dienās Pelīte neturpināja šo rotaļu bez rokas. Šoreiz grūtības pakāpi paaugstinājām.

Pelīte mums notic un sniedzas vēl dziļāk kastē... Jau priekšējās ķepiņas ir iekšā... Jau degungals drīz aizsniegs kārumu...

Beidzot! Un arī roka atgriežas uz kastes malas, kas Pelītei liecina - malacis, Tu to izdarīji! Un it nemaz viņa nesteidzas mukt no kastes laukā. Jo viss taču kārtībā!

Pelīte atkal rotaļājas

Pagājusi tieši nedēļa, kopš esam pazīstamas ar Pelīti un palīdzam viņai socializēties. Un jāsaka - viņa ir ļoti, ļoti gudra! Ja ar pirmo reizi viņa sabīsies no kaut kā jauna, tad trešajā reizē viņa noteikti to pamēģinās. Jā, vajadzīgs iedrošinājums un atbalsts, bet viņai iekšā ir spēks, kas palīdz pārvarēt bailes. Un tas ir pats svarīgākais!

Piemēram, šodien Pelīte saprata, ka rotaļāties ar cilvēkbērnu varētu būt tik pat aizraujoši kā ar citiem kucēniem. Līdz šim mums likās, ka viņa vispār neprot ne dzīties pakaļ bumbiņai, ne ķert lidojošas lapas. Mana meita rotaļājoties iemācīja Pelītei nebaidīties no tuneļa (iepriekšējais stāsts, kad savu galvu meita iebāza tunelī), ūdeni viņa spēlējoties no bļodas ielēja čaukstošā maisiņā un pati par to tā priecājās, ka Pelīti tas uzjautrināja. Kad ūdens bija padzerts no maisiņa, bet pārpalikums izliets pa gaisu, viņas abas to dzenāja pa vējam, skrēja, smējās un lēkāja. Atpūtas brīdī abas gulēja zemē, gozējās dzestrajā vējā un - ķēra koka zariņu!

Ar Pelīti viss ir kārtībā!

Viņai steidzami jātiek prom no patversmes
uz savām īstajām mājām,

kurās dzīvo bērni un daudz, daudz mīļuma!

Tuneli iemācam inovatīvi!